21034678_1754205834608156_3977794598313756562_n

Tā nu ir sagadījies, ka pavisam netīšām, katru vasaru noslēdzu ar kaut ko tādu, kas atmiņās iespiežas uz ilgu laiku. Arī  šī vasara nebija nekāds izņēmums. Jau gada pirmajā pusē Aleksis man izteica piedāvājumu piedalīties tādā trakumā kā 24h velomaratons, kurš norisināsies pavisam netālu – Ogres Zilajos kalnos. Piedavājums sākumā izklausījās vājprātīgs, jo ko gan cilveks saprot, izdzirdot “24h MTB”? Protams, to , ka 24 h no vietas būs jāmin pedāļi. Bet ar laiku, kad iepazinos, kas tas par zvēru, palika nedaudz mierīgak ap sirdi. Piedalījāmies pāru mix klasē ( pēc loģikas, pārī ir viens džeks un viena meitene), lai būtu pavisam skaidrs, trasē no mums abiem atrodas tikai viens, otrs pa to laiku atpūšas. Trases garums arī it kā nekas traks – 11 km, kopā, lai dabūtu ieskaiti javeic 8 apļi- nekas traks, ne? Likās, ka to varēšu , jo ir braukti lielāki gabali, BET tie taču ir Ogres Zilie kalni, nevis šoseja..

Nemaz nerunāšu par savu garīgo stāvokli pirms sacensībām- tas bija katastrofāls. Ar minimālu miega devu 26.augustā ierados Ogres Zilajos kalnos, kur man pretī smaidīgs ar manu starta nr  skrēja Aleksis. Stress- vajprātīgs. Lai arī saņemu mierinājuma vārdus, tas necik daudz nelīdz. Pamazām, pamazām un es jau stāvu aiz starta līnijas un turu Alekša riteni, saprotu, ka nu tas viss ir pa īstam. Lai mazinātu manu neadekvātumu, mani trasē Aleksis laidīs pēc sava pirmā apļa, tā teikt, lai iziekos un nedaudz nomierinos. Pāris momenti un tiek dots starts un riteņbraucēji skrien pie saviem ričukiem, lai dotos trasē. Paspēju tik Aleksim uzsaukt “dosvidaņija” un viņš nozūd mežā. Pusstunda ar manrāžu un Aleksis jau tuvojas no pirmā apļa (trase bija izveidota tā, ka dalībnieki nobrauca gar telšu pilsētiņu un devās vēl 1km cilpā līdz finišam, t.i., komandas biedri varēja laicīgi sagatavoties nodot maiņu, zinot ka otram priekšā vēl 1km), velku ķiveri, cimdus un vibrēju uz starta- finiša koridori. Sagaidu komandas biedru un ar viņa vārdiem “tikai mierīgi” dodos trasē. Sākums tīri neko. Kalniņi, saknes, šauras taciņas, bet nekas tāds , ar ko nevarētu tikt galā. Tomēr nepaiet ilgs laiks un nobraucienā pa saknēm man nokrīt ķēde un es atlīmējos pret koku. Tālāk jau viss gāja kā paredzēts- stress, ribas sāp, kāja sāp, saņemties nevaru, spēka nav, bet priekšā vēl lielākā daļa vēl nezināmās trases. Saprotu, ka sūdi lieli ir ar ričuku ( nē, nu protams, nebija jau man laika sagatavoties šīm sacensībām, ne? -.- ) , līdzi ir māsas rezerves ritens, kurš bija paņemts līdzi tikai tapēc , lai nebūtu tas zakon podlasti, ka vajag bet nav. Izcīnu to vienu apli, saprotu, ka viegli nebūs, finišā Aleksis tik paspēj pateikt, ka jāņem otrs ričuks. Tieku pie normāla ričuka, un pēc diviem Alekša apļiem, laižu viņu atpūsties un dodos trasē otro reizi, ar citu riteni, kas nozīmē to, ka principā trasē dodos pirmo reizi, jo no pirmā apļa atceros tikai sāpes, bet te vēl pie cita ričuka jāpiešaujas. Bet nu jau ir daudz labāk, parādās motivācija un gribasspēks un kājas sāk mīt un viss tik viegli, ka prieks, tiek iekaroti kalni un lejas un tādas trases vietas, kuras noteikti nebūtu riskējusi braukt (tramplīni, saknes un citi vājprāti). Nu jau ar smaidu tuvojos nometnes vietai (vēl jāizbrauc 1km aplis), lidojot garām ĀdažiVelo komandas teltīm (no kurām vienmēr nāca uzmundrinošās skaņas un saucieni, kas pēdējam km piemeta uguni!) dzirdu “nu, kā ir?” , uz ko paspēju tik uzsaukt “cita dir$ana!” un ar skaļiem smiekliem tieku pavadīta uz pēdējo trases cilpu. Finišēju un laižu Aleksi trasē. Nu traks tas džeks, tā vismaz es nodomāju, kad viņš aizgāja trešajā aplī pēc kārtas 😀 Aleksi, ja Tu šo lasi, es taču Tevi brīdināju par savu “braukšanu” 😀 . Lieki piebilst, ka uzzinot, ka esam trešie, motivācija (un stresiņš) bija vēl lielāks. 🙂

Centos ļoti nepievilt mūsu komandu, tas bija labs dzinulis trasē – mīt ātrāk. Saule rietēja un nu jau bija cita problēma, nāca nakts, trase tā pati, bet izjūas citas, diennakts tumšajā laika sāku tik sekot līdzi trasei, bet par izbrīnu sev, izbraucu un neavarēju, neskatoties ne uz ko. Pulkstenis bija jau ap 02:00 naktī, jūtu ka ir galīgi slikti, dedzina kuņģi līdz vājprātam, pamīt pedāļus grūti, bet vajag. Ar personīgās atbalsta komandas “nu davai, aiziet!”, izbraucu vienu apli, bet par to kā gāja trasē grūti teikt, jo šķērsojot finišu katru reizi esmu laimīga. Saku Aleksim, ka iešu pagulēt, dibens sāp, esmu izsvīdusi cauri slapja. Tieku galā ar sevi, satinos pledā un atslēdzos mašīnā. Paiet brīdis un dzirdu klauvējienus kopā ar tekstu- “Tu brauksi vēl?” , acis knapi veru vaļā, saprotu, ka ir vājprātīgi auksti, negribu neko, tikai ļaujiet man nedaudz pagulēt, jo kuņģis joprojām nav nomierinājies, bet ķermeni jau ir pārņēmušas vājprātīgas trīsas un krampī rāva ne tikai kājas, bet arī rokas. Saku, ka nevaru pagaidām, kas noveda pie komandas pievilšanas (joprojām sevi par to nolamāju). Atslēdzos vēl uz pāris stundām, līdz nākamajam klauvējienam, tur šoreiz Jānis ar – “Tu brauksi? – Aleksis ir otrajā aplī jau” . Protams, ka braukšu ! ārā nu jau ir gaišs, lukturīši vairs nav nepieciešami, bet joprojām ir auksti, ļoti auksti. Drēbes no nakts protams nav izžuvušas, tās ir mitras un aukstas. Bet sakožu zobus, izberzēju acis un ģērbjos.Pa galvu kuļās domas par to vai Aleksis ir nosargājis trešo vietu pa nakti (nezinu cik daudz viņš naktī brauca, viņš tak traks). Lietas sāka ritēt ātrāk, Aleksis braucot garām komandas teltij tik nobrēcas- “pamodiniet Lieni!” , bet nē, Aleksi, Tava komanda par Tevi parūpējās ātrāk, jo tajā brīdī jau biju gatava doties trasē 🙂 . Pirms došanās trasē vēl paspēju uzzināt no Jāņa vai esam vēl trešie, atbilde pozitīva 🙂 .Pa dienu nu jau tīri neko trase, jau zinu kurš pagrieziens aiz kura, kurā brīdī mīt ar visu iekšu, kurā nedaudz mierīgāk. Finišēju un pamodos, tā teikt. Komandas biedrs dodas trasē ar tekstu “konkurenti guļ!!” , un manā sejā iezogas smaids. Nemanāmi jau nāca plkst. 10:00, drīz jau brīnumzemes pasākums beigies, apjēdzu tikai, ka tas viss tā ļoti ātri pagāja, un pareizi jau Aleksis teica- nevaru sagaidīt nākamo gadu!  Izbraucu vēl vienu apli, nu jau mūsu telšu pilsētiņā noskaņojums labs, finišā sagaida laimīgs Aleksis ar fotoaparātu. Mierīgi un nesteidzīgi pēc brīža Aleksis dodas goda aplī, pēc kura viņš saka finiša tiesnešiem- “VISS!”. Gandarījums par to, ka esmu dzīva. Kā jau rakstīju, tas, ka uzkāpām uz pjedestāla ir Alekša nopelns, lepojos ar komandas biedru- ļoti.

Palidies jāsaka, pirmkārt jau viņam- trakajam Aleksim, kurš auklējās un pacieta mani veselas 24h. Par neatlaidību un vērtīgu padomu došanu man šajā cīņā un vienkārši par to, ka ir labs draugs. Tu jau zini, cik man bija smagi.

Protams, kur gan bez manas atbalsta komandas, bez kuras tik tiešām būtu kā bez rokām! Būtu trasē aizbraukusi bez ūdens pudeles, nebūtu normāli paēdusi, nebūtu, kas aizbrauc uz diennakts veikalu pēc sodas (jo kuņģis vienkārši dusmojās), lukturīšu uzlikšana un noņemšana (par lukturīša noņemšanu atcerējos tikai pirmdien, bet varēju uzelpot, jo viss bija izdarīts 🙂 ) uzmundrinošie vārdi, tas viss un vēl vairāk, brīžos, kad vienkārši nefilmēju laukumu vairs, tiku vadīta ar viņu izdarītajiem darbiem. PALDIES!

Kā arī bez personīgā paldies nepaliks ĀdažiVelo komanda, kuras uzmundrinājumi ne tikai trases malā, bet arī pašā trasē deva papildus stimulu doties uz priekšu!! Paldies, foršie!!

Protams, paldies arī visiem tiem, kuru dēļ šis pasākums notika. Varbūt pasākuma nosaukums liek matiem celties stāvus, bet nebaidieties, brauciet un izbaudiet festivālu, es tā noteikti darīšu nākamgad!

Pārpublicēts no https://sleddogblog.wordpress.com/2017/08/30/24-h-mtb-rehab/