Manas pirmās 24h MTB sacensības (no Org team puses)

Viss jau sākās kādas divas nedēļas pirms 24h MTB ar sagatavošanos, tad es vēl neko nezināju par šīm sacensībām, bet pēc īsa apstāsta, sapratu, ka būs interesanti. Abas nedēļas praktiski neko citu nedarījām, kā tikai domājām par sacensībām, par nepieciešamajiem materiāliem un to kā tas viss noritēs (atceros, ka sēdēju ofisā uz grīdas un šķiroju koka iesmiņus, skatoties vai tie vēl ir lietojami, un lipinot uz tiem atstarotājus, nebija ne jausmas kur tos izmantos). Šīs nedēļas pagāja ātri, ceturdienā pirms 24h MTB aizbraucam pēc ģeneratora un baloniem un tad jau klāt piektdiena.

Piektdien no rīta ierodos ofisā, nezinot, kas īsti mani sagaida. Bija doma divos pa dienu izbraukt uz Ogri, lai laicīgi var sākt marķēt trasi un normāli pagulēt pirms sacensībām, bet, protams, tas nenotika. Visu sanesām uz mašīnām un pirmā mašīna izbrauca ap četriem, jo vēl vajadzēja aizbraukt pēc pēdējiem numuriem uz Siguldu. Saņemam numurus un turpinām ceļu uz Ogres Zilajiem kalniem, kur ne es, ne šoferis nereizi neesam bijuši, tāpēc sanāca nedzaudz apmaldīties, bet ceļu atradām ar opciju “zvans draugam” un galā bijām ap sešiem. Apdomājoties, saprotam, ka jāaizbrauc paēst, jo kas zina, kad vēl būs tāda iespēja. Izkrāmējam abas mašīnas, salienam vienā un dodamies ēst, tāpat vairs nav ko zaudēt. Pieēdušies un apņēmības pilni, braucam marķēt trasi, bet vēl ir jāsagaida, kad atvedīs lielo telti un jāsaskrūvē bultas. Bultas saskrūvētas, viss sagatavots, bet telts vēl nav. Sēžam. Gaidam. Brauc, ir telts, beidzot.

Nu ko, nobruņojušies ar bultām, mugursomām, ūdeni un maisiem pilniem ar atstarotājiem sākam marķēt trasi. Divi pieredzējuši un divi nepieredzējuši. Mums nepieredzējušajiem visu izstāsta, parāda kā jādara un turpinam. Esam sākuši marķēt un arī sāk līt lietus, jauki, bet trase tad jāizmarķē. Viens nes un padod bultas, divi sien lentas un izliek paziņojumus par sacensībām un viens lipina atstarotājus pie lentām, kaut kā uz priekšu iet par spīti lietum. Viss tumšs, viss slapjš, paši arī slapji un noguruši, bet drīz jau trases beigas. Nonākam pie starta, pulkstens ap diviem naktī, bet tas vēl nav viss, vēl jāpaiet atpakaļ iesist zemē dažas bultas, kas pietrūka un vēl jāiziet, jāizmarķē 1 km aplis un tad jau viss, tad varēsim braukt gulēt, lai no rīta jau atkal septiņos celtos un brauktu sākt 24h MTB piedīvojumu. Bet vēl kilometrs. Ejam un ejam, šķiet, ka gulēt netiksim. Pulkstens jau pāri trijiem un mēs beidzot ieraugam mazo būdiņu, viss, varam braukt gulēt, sakāpjam mašīnā, aizbraucam uz dzīvokli un visi nosaluši, izmirkuši un ar cerībām, ka no rīta spīdēs saule varam beidzot iet gulēt (bet tikai kādas 3 stundas).

Sestdienas rīts, visiem skan modinātāji, mana apziņa, ka jāceļas neļauj vairs acīm aizvērties, bet ļoti nāk miegs un spīd saule, tas priecē un dod nedaudz enerģijas. Kā jau man iepriekšējā vakarā teikts, man visi jāmodina. Viens pieceļas, uztaisam brokastis, otri abi arī pieceļas, bet kā bija plānots (astoņos) mēs Ogres zilajos kalnos nebijām, ieradāmies ap deviņiem. Visi jau mūs gaida, dalībnieku arī jau diezgan daudz, pus desmitos man ar māsu jau zaķa tērpā jābūt pie reģistrācijas, viss notiek pēc plāna, lai gan ieradāmies kādu stundu vēlāk. Es vēl nedaudz miegaina sāku gaidīt dalībniekus reģistratūrā, bet pamodina apziņa, ka lietuvieši runā krieviski, bet es krieviski nemāku, mēģināšu runāt angliski. Jāizstāsta kas jāraksta, jāiedod pareizie numuri un vēl šis tas, bet viss tiek kontrolēts, ar māsas palīdzību.

Hūū.. reģistrācija beigusies, tagad jāgaida starts, kurā būs jāmūk no braucējiem, jo tas, kurš noķers zaķi iegūs specbalvu, bet ir bonuss, ir trīs zaķi, nebūs jāskrien vienai. 3.. 2.. 1.. SKRIENAM!! Un mēs skrienam, jo visi skrien mums pakaļ, skrienu cik var, bet ir grūti pēc 11 noietiem km un gulētām tikai 3 stundām, bet mani noķēra pēdējo, gandrīz pie pašiem riteņiem. Ķērājs uzreiz uzkāpj uz riteņa un iestumts aizbrauc, bet man vajadzēja viņa numuru, lai zinam kam specbalvu piešķirt. Skrienu pakaļ stūmējam un jautāju numuru, bet viss kārtībā numuru uzzinu, paturu to galvā un eju meklēt pārējos zaķus. Atrodu māsu un viņa man uz plaukstas uzraksta mana ķērāja vārdu un numuru, izskatījās smieklīgi! Sacensības sākušās, pirmie braucēji trasē, var nedaudz atvilkt elpu, tāpēc izdomājam ar fotogrāfu aiziet uz mežu pa trasi, fonā braucējiem pafotogrāfēties. Atkal atpakaļ trasē, bet šoreiz pa dienu, saules gaismā un svārkos. Ejam, fotogrāfējamies, radam smaidu braucēju sejās un pēkšņi viens braucējs nokāpj no riteņa un iet pie otrā baltā zaķa, sākumā nesaprotam, kas notiek, bet viņš pieiet klāt, piesit un pasaka: ”Es noķēru zaķi”, apjukām, padomājām un atbildējām, ka bija iespēja ķert tikai startā. Braucējs uzkāpa uz riteņa un aizbrauca, bet smaids nebija pazudis un mēs ejam tālāk. Esam pie pamatīga nobrauciena, visi tiek fotogrāfēti un redzam brauc cits zaķis. Zaķis sāk bremzēt un saka: “Paga, paga es gribu bildi ar zaķi”, palaižam garām citus braucējus un uztaisam bildi, zaķis aizbrauc tālāk. Foto sesija mežā beigusies, ejam atpakaļ uz nometni.

Pārējā diena pagāja salīdzinoši mierīgi ar dažām bildēm ar burbuļiem un šo to palīdzot. Tad jau tuvojās vakars, kļuva vēsāks un zaķi nomainīja spalvas krāsu. Sāka nākt miegs, jo bija gulēts maz, tāpēc izdomāju, ka jāiet pastaigāties. Aizgājām uz otru pusi, prom no sacensībām un kad ap pusastoņiem atnācām atpakaļ bija jau diezgan tumšs un bija jau uztaisīta brīnumainā telts, izdomājām, ka jāiet uzburt Brīnummežu. Paņēmām brīnumgaismiņas, kompāniju un gājām atpakaļ mežā, trasē. Izkarinājām mazās brīnumgaismiņas kokos un atbalstījām braucējus, kas brauca garām (vislabāk tas izdevās mazajam spridzeklim Martai, kura uzturēja mordu garu arī mūsu kompānijā). Aizgājām atpakaļ uz nometni, pulkstens jau 00:00, citi jau guļ, izdomājām, ka varbūt mums arī kāds mirklis jāpaguļ. Dabūjām biezu, siltu, lielu guļammaisu, pateicām visiem, ka nedaudz nosnaudīsimies un iekāpām mašīnā pagulēt, bet uzlikām modinātāju uz diviem naktī, lai pēc tam palaistu citus pagulēt.

Zvana modinātājs, celties protams negribas, bet tas ir jādara, jo citiem arī nāk miegs. Aizejam uz orgu telti un sakam, ka nomainīsim, lai iet paguļ uz ko mēs saņēmām atbildi, ka varējām droši gulēt vēl, bet ir redzams nogurums abu laiku fiksētāju sejās uz uzstājam, lai tik iet pagulēt. Pārņemam maiņu, fiksējam laikus satinušies segās, dzeram tējas un kafijas un uzsaucam viens otram, kad kāds brauc, lai nepalaižam kādu garām.

Tuvojas rīts, parādās gaisma, tātad saullēkts – esam izturējuši. Pus septiņi no rīta, nāk maiņa, laimīgi to atļaujam, jo gribas vēl pagulēt pirms braucēju finišiem, bet vēl ir jāaiziet uz Brīnummežu pēc naža, ko tur aizmirsām, kad izlikām brīnumgaismiņas. Labi, ka atcerējāmies kur tieši atstājām nazi, citādi meklēšana būtu aizņēmusi daudz vairāk laika, ņemot vērā, ka knapi vilku kājas, jo jau gulēju. Ap septiņiem ielienu atpakaļ mašīnā pagulēt, šoreiz bez modinātāja.

Pamostos, ir jau rīts, pirmā doma galvā – cik ir pulkstens, divpadsmitos finiši, bet nav vēlmes skatīties pulkstenī, jo saulīte patīkami silda. Vēl mirkli pasēžu, paskatos pulksteni, vienpadsmit, labi, vēl ir laiks. Aizejam līdz orgu teltij un lēnām sākam jau visu gatavot uz apbalvošanu. Sākas pēdējie apļi, daži jau saka viss braukšanai un palīgi jau jautā vai var sākt lēnām vākt nost trasi. Trasi sāk novākt, es atkal iekāpju zaķa tēlā un sākam apbalvošanu, vēl nedaudz un šis piedzīvojums būs galā. Apbalvošana, specbalvas ķērājiem, fotogrāfēšanās, bučas un sacensības ir beigušās, vismaz braucējiem, mums vēl priekšā visa savākšana, labi, ka trasi jau vāc nost.

Visi sāk aizbraukt, palīgi vēl nav atpakaļ, sākam domāt vai nav apmaldījušies, un arī mēs sākam novākt aparatūru un visu pārējo. Palīgi atgriežas, saka, ka aizbrauks pēc bultām, bet es ar sabiedroto dodos kilometra aplī savākt lentas un bultas, pārējie paliek nometnē. Atgriežamies no “pastaigas” un saprotam, ka gandrīz viss jau ir savākts, vēl tik pa laukumu izsvaidītas stāv dažādas kastes un sīkumi. Palīgi aizbrauc un atkal paliekam mēs četri, un atkal telts, jāgaida, kad atbrauks pakaļ. Gaidam, uzēdam kaut ko, pievācam, atpūšamies un izdomājam, ka jāuztaisa cita veida sacensības – pa grantēto ceļu, kur startā skrēja braucēji, ar plikām pēdām, kurš pirmais galā. Trīs skrējēji un viens filmē, labi, lai notiek. Noskrējām ātri, pasmējāmies un tad ilgi vairs nebija jāgaida. Atdodam telti, saliekam visu mašīnās un braucam beidzot mājās.

Tas bija lielisks vasaras noslēgums, jo nākošjā dienā man bija jāsāk gatavoties jaunajam mācību gadam, bet kā jau man teica – pēc sacensībām tu jau nevari sagaidīt nākošo gadu un man tiešām tā arī ir.

 

/Elīza Tipuka, 2017/