24 h mtb 22.08.-23.08. Ogres Zilie kalni

 

Sacensību rīts iesākas priecīgi līdz brīdim, kad neilgi pēc brokastīm sajutu vēdersāpes. Vai tiešām saucamais pirms sacensību “mandriks” mani apciemo?
Brīdi pirms starta centos kaut ko apēst, bet diskomforts vēderā nepārgāja… neliels bezceris, jo trase, kā zināms, nav nekāda vieglā un prasa gana daudz enerģijas.
Pāris minūtes pirms starta apsveicinos ar paziņām – visiem foršs noskaņojums, jo 24 h velo festivāls var sākties! 🙂
Šogad pirmo reizi piedalījos solo klasē, kas nozīmē, ka 24 h kontrollaikā vienītī riņķoju tik apļus (apļa garums 11 km), cik gribas (lasīt; cik spēju sevi motivēt nobraukt, cik spēju nobraukt).
STARTS! Aizjožam skriešus pēc ričukiem un dodamies 24 h piedzīvojumā – normālā xco trasītē.
Iepriekšējos gadus, kad braucu 24 h mtb Ogres zilajos kalnos (2017. un 2018.gadā) vienmēr pirmajā aplī noķēru zināmu šoku – tik traka, tehniska un fiziski smaga trase! Šogad bija kaut kā citādāk – ar vēsu prātu devos trasē zinot, ka nebūs viegli un patiešām izbaudīju pirmos 2 apļus, ko nobraucu pēc kārtas (iepriekšējos gados nekad nebiju spejīga nobraukt 2 apļus pēc kārtas..).

Par trasīti – katru gadu tā ir atšķirīga. Tā bija tiešām jaudīga!! Šogad trases sākumdaļa likās diezgan nikna, ar fiziski mokošiem kāpumiņiem. Trases tālais, tumšais lazdu meža gals gan bija baudāms – smukas taciņas, forši nobraucieni, virāžas – tehniska trases daļa, bet ne fiziski smagākā. Kādreiz domāju citādāk 😀 Atpakaļceļš no lazdu meža tehniskajām takām bija atpūta – līdzens pa smuku meža ceļu, daži salīdzinoši nekaitīgi kāpumi, t.sk. slēpošanas trases kāpums, kas man ļoti patika, lidojoši nobraucieni.. mm. Goda aplī, kas gāja cauri nometnes zonai, tālāk vienā smukā meža cilpā un tad atpakaļ nometnes zonā, gan bija vēl 1 nikns kāpums, kas man sagādāja zināmas mokas. To atspēkoja 2 fantastiski un baudāmi nobraucieni 🙂 Kopumā trase man šogad ļoti patika.
Man šķiet, ka tā sāls šādā pasākumā, kur ir iespēja riņķot tik apļus, cik gribas, slēpjas motivācijā doties kārtējajā aplī. Kāds bija mans mērķis? Nobraukt vairāk apļus, nekā iepriekšējā reizē – 10 apļi. Saņemties doties aplī bieži vien bija tiešām grūti. Pie kam bija zināms, ka vakara pusē gaidāms lietus, kura laikā nebiju gatava braukt. Kā vīrs saka – visam ir savas robežas. Līdz ar to vajadzēja motivēt sevi braukt, kamēr ir sauss un gaišs. Vienubrīd tiešām likās, ka tas ir totāls pārpratums, ka esmu pieteikusies solo klasē uz 24 h…

Pirmajā dienā nobraucu 8 apļus! Biju gandarīta un priecīga par savu sniegumu. Zināju, ka tumšās, lietainās nakts stundas ieviesīs korekcijas…

Ap pl 21 – 22, kad bija jau tumšs un kad diezgan stipri gāza lietus, sapratu, ka pa tumsu trase manām braukšanas spējām būs pārāk bīstama – slapjšs, slidenas saknes… patiesībā tas bija arī lielisks attaisnojums, lai pa nakti nebrauktu vispār, jo naktī mežā man ir bail 😀 Tā nu ap pl 21 jau ielīdu guļammaisā un devos pie miera. Aizmigt baigi neizdevās, bet tomēr tāds miers par pieņemto lēmumu bija un spēju labi atpūsies un uz rīta pusi pat aizmigt. No rīta pamostoties, bija lieliska sajūta, jo nelija un bija jau sācis kļūt gaišs! 🙂
Paskatījos rezultātus un sapratu, ka beidzot mierīgi varu pievērsties saviem mērķiem – 2 konkurentes bija braukušas arī nakts slapjajās stundās. Līdz ar to mērķis bija noturēties 3.pozīcijā un braukt, cik spēju!
Pirms pl 7 devos savā 2.dienas pirmajā aplī – mežā vēl patumšs, kluss, slapjš, migla, rudens, bet silts. Tik ļoti izbaudīju šo apli! Trase bija kļuvusi mitrāka, dubļaināka, bet tāpat bija labi braucama. Pirmie tā rīta saules stari, laužamies no mākoņainajām debesīm, ļoti iepriecināja un padarīja to rītu tik skaistu un deva papildus enerģiju – jutos tik iedvesmota, ka pa taisno devos arī nākamajā aplī un pēc neilgas pauzes arī veicu 3. tās dienas apli (kopā jau 11.).
Pēc garāka atpūtas brīža, kad līdz 24 h finišam vien dažas stundas atlikušas, sarēķināju, ka nobraukšu vēl 2 apļus.
Neilgi pēc pl 11 biju izlēmusi doties savā pēdējā aplī, bet mani atbalstītāji kūdīja nobraukt vēl 2 apļus. Bet bija jābrauc tieši tad, lai iespētu nobraukt 2 apļus (pēdējais aplis jāuzsāk pirms pl 12). Nebiju droša, vai fiziski esmu tam gatava un vai spēšu saņemties pašās beigās nobraukt 2 pēc kārtas…
Devos savā 13.aplī un ātri vien pieķēru sevi pie domas – “es iespringstu, steidzos, neripinu, bet iespēju robežās uzdodu pa pedāļiem stingrāk…šis nav mans pēdējais aplis!” Pēkšņi parādījies adrenalīns un jauda. Izplosījos un izbaudīju! 6 min pirms pl 12 saku tiensešiem, ka vēl nefinišēju, bet dodos nākamajā aplī – savā pēdējajā 14.aplī. Nedaudz piestāju uzelpot, uzlādēt baterijas un esmu totāli sajūsmināta, ka jādodas vēl 1 aplī! Tik gandarīta! Zinu, ka pēdējo apli varu veikt ļoti lēnām, neiespringstot, baudot. Bet tas adrenalīns un sajūsma mani dzen uz priekšu. Pēc brīža pamanu, ka arī Artūrs “iedzīts” pēdējā aplī un lēnām mani panāk – braucam abi kopā un km lasās nemanot. Izbaudām pēdējo apli kopā un laimīgi finišējam.

Jāsaka milzīgs paldies atbalstītājiem – nometnes biedriem – brāļiem Bērziņiem un Anetei- par motivēšanu un līdzi jušanu! Paldies arī visiem, kas uzmundrināja nometnes zonā un arī trasē!

Milzīgs paldies organizatoru komandai 24h MTB, Latvia– jūs esat lieliski!

REZUMĒ:

14 apļi = 154 km = 9 h 32 min 55 s
3.vieta solo klasē
Vidējais apļa laiks: 0:40:55 (vid.ātrums 16.13 km/h)
Ātrākais aplis – 1.aplis 0:37:20 (17.68 km/h)

kā arī

1 kritiens (sakņu sekcijā 1.nobraucienā 2.aplī)
1 tehniska ķibele – kratoties pa sakņainajiem nobraucieniem bija priekšējais rats atnācis vaļā 😀 labi, ka puslīdz laicīgi to nekonstatēju 😀

Milzīgs gandarījums, prieks un pozitīvas emocijas!

@Anete Geduševa-Bērziņa 2020