Dienu pēc Ogres Zilo kalnu 24 stundu MTB sacensībām, izlasīju Kriša mikrobloga ierakstu. Izlasīju un.. vēlreiz izlasīju un trešo reizi man nevajadzēja – tai pat mirklī jau zināju, ka man ir ko teikt, ko var neuzklausīt un kas varētu beigties kā klusais metiens, taču ir man tas jāizraksta kaut rakstīšanas pēc, jo tās rindkopas pašas sevi izveido kā dzīvs organisms un neliek mani mierā kā trešā ēna, kas tramda, līdz nav tintē vai pikseļos pārvērsta.

“Kāpēc,” mans kolēģis, ar kuru sargājam operas ieejas vārtus, jautāja, “ir, fa*king, jāmoka sevi tā? Slimi!”

Veselīgi tas noteikti nebija pēc 36 stundu bezmiega, slodzes, smaguma un gara slānīšanas, nostāvēt operā savu darba maiņu, kad prāts vēl brauca starp meža takām, kuras pirms pāris stundām pamestas, un roku pirksti krampjaini stīvi no tā stingrā satvēriena, kas bija jātur, lai neizdzēstu vai neiedragātu sevi. Un cilvēka acs. Tu redzi gaismā, bet, kad pacenties aiz bailēm, kad esi iemests elles tuneli, kurš ilgs līdz migla izklīdīs un saule atkal sāks sildīt gaisu, tu redzi tumsā. Tu redzi tik tālu, cik spīd tava gaisma un atlikumu tumsā tu reģenerē pēc prāta, kas katru sakni, ārējā līkuma priedi ir iegaumējis gaismā. Tu redzi un tu iedomājies, ka redzi, lai redzētu un iztriektos tam mežam cauri savās 35-55minūtēs.

Stāsts nebūs no garajiem, bet no tiem, kas ir tiem no meža, no mūsu nakts meža, kurā ikkatrs – solo, pāru vai četrinieku klases braucējs – atrada daļu no tā, ko nevar panest, kas dzeļ, kas liek niknumam kāpt ārā caur vājumu. Tā sajūta, kad ieraugi gaismu, kad ieraugi savējos, kas pasviež tev atkal kādu jaunu ieroci, lai tu dotos turp iekšā un cīnītos. …ar sevi, jo neviens cits tur nebija un nav.

Īsajās distancēs mēs sabojājam sevi dzenoties pakaļ līderiem, vietām, sekundēm un galu galā beigās grupas kritienā dzirdam trīsstāvīgus pagalma dialekta vārdus, kolektīvs niknums, replikas, asinis savas un svešas.

Garajās distancēs mēs aplaužam sevi, lai izaugtu krāšņāki kā ābelēm pavasarī mamma apgriež zarus, lai tie tiektos pareizi pret gaismu. Vajag laiku, lai izaugtu, un vajag laiku, lai salauztu sevi. Ar pāris stundām ir par maz, ar pāris saules uznācieniem, tumsas atnākšanu un aiziešanu, un drausmīgu vienatni pietiek. Pietiek, lai smaidītu sākumā un ienīstu sevi beigās. Sevi nevis citus, jo tu dzenies pakaļ sev. Līderu nav.
Garajās distancēs nav līderu, bet ir cilvēki, kuriem katram savs ceļš un nebūt tas, kurš nobrauc pirmais, ir atzīstams par pirmo. Jo visvairāk sevi aplauzuši tie, kas pēdējie pametuši kara lauku, tie, par kuriem neviens neatceras, piemēram, Normunds Pekuss (single speed man).
Par draudzību un vienotību.
Ir tā sajūta, ka visas komandas ir pret to, kas mīt mežā, pret to, kas lauž tehniku un garus.
Pārlauzu velosipēdam beņķa skrūves un sliedes. Kā ierados pit-stopā, tā jau “FANS” mehāniķi pēc lūguma, redzot ķibeli, bija sēdušies mašīnā, lai brauktu pakaļ jaunai krēsla stutei uz Ikšķili.
Pārlauzu ķēdi un pustumsā pamanījos to neatrast un turpināt trasi skrienot ar velosipēdu pie sāniem. Pit-stopā no blakus komandas nometnes pienāca mehāniķis ar jaunu ķēdi, labiem vārdiem, padomiem.
Izšķaidīju pārslēdzēju trases vidū, šosejas malā pie Ogres. Viens zvans un čaļi ar support mašīnu 8 minūšu laikā ir klāt, lai izlīdzētu.

Nakts vidū, kad tumsa bija visspilgtākā, trasē kāds palika bez gaismām. Un to kādu paņēmu savā gaismā, lai izvestu ārā. Man jautāja Juris, vai es nezaudēšot daudz laika viņam rādot gaismu un vedot cauri tumsai. Uz ko es atbildēju, ka man tās minūtes bijušas nebijušas, man nav grūti palīdzēt un ir jāpalīdz. Gaismā trase bija tehniski sarežģīta, tumsā trase vairāk atgādināja krievu ruleti.

Nav konkurence un konkurentu vien ir kāds igaunis trasē, kurš sēž kā irsis astē un nemetas nost no kaļosa. Spilgti atminos tos vārdus no tā, kuru vajāja apļiem ilgi:”Novāciet to igauni no manis! Novāciet!”

Katram savs ceļš ar sevi ejams.

Kriš, tu jautā, kur ir prieks? Prieks atnāk vien ir jāgaida. Pacietīgi jāgaida. 2010. gadā, kad pēc 434 kilometra izmetos no meža, es nosviedu riteni uz asfalta un gribēju doties raudāt kaut kur siltumā un gaismā, drošībā un mierā. Biju nelaimīgs un sagrauts kā 9/11. Bet ir pagājuši divi gadi un es esmu lepns, prieks sabirzt ikreizi krūtīs, atminoties to nakti, kad tika nojaukts kaut kas, kā vietā tagad ir kaut kas jauns.

Atceries tač’ Ogres meža treknās lietus lāses, kas priežu saknes pārklāja ar ledu, atceries tač’ to miglu, to biezo vēso, novembra miglu, kas lietus pavadīta, traucēja gaismai spīdēt ceļā, liekot prātam un acīm saspringt vēl vairāk, un saule. Atceries kā tā uzausa, atceries to brīdi, kad gaismas bija jāizslēdz, jo gaismai vairs litija baterijas nevajadzēja. Un Tu, un Citi kaut ko uzvarēja tai mežā, tai naktī.

Bet to atceras tikai vēlāk, kad no sakautā un apglabātā kapa vietas izdīgst puķe.

Tiksimies nākošo gad’ Ogres mežā, lai cīnītos ar to, kas tur atkal būs ielaists!
~ Mārtiņš Zvīdriņš