Labrīt pēc sacensību nedēļas nogales pirmdienā!
Sajūta veljoprojām tāda itkā man būtu pāri pārbraukusi smagā mašīna, bet tomēr vismaz kā cilvēks jau šorīt 😀 24h MTB, Latvia brauciens brīnumzemē aiz muguras, tad te nu manas pārdomas- uz Ogri tika braukts ar 2 uzdevumiem. Pirmkārt pirmo reizi tikt līdz galam startējot plkst. 12 sestdienā un finišēt svētdienas ap 12, otrkārt pacīnīties par pjedestālu.
Šogad tika startēts pāru mix konkurencē (paldies Liene Alde, kura piekrita šādai avantūrai!). Satraukums pirms starta pamatīgs, bet uzkāpjot uz velo saproti, ka beidzot tas notiek un tikai jāgriež pedāļi!
Trase šogad interesantāka nekā pagājušo gadu, tehniskāka vismaz manā uztverē par ko paldies organozātoriem. Protams slapjums kas nolijis iepriekšējās dienās liek par sevi manīt un jābrauc uzmanīgi. pēc pirmajiem pāris apļiem nedaudz iezīmējas bilde par to, ka par 1. un 2. vietu pacīnīties šogad nebūs iespējams, bet 3. vieta liekas aizsniedzama. Visu dienu līdz pat pusnaktij konstanta cīņa, kurā mēs un pretinieki esam viens no otra pusapļa vai apļa attālumā. Kamēr gaišs viss liekas super- kājas griežas, velo ripo, prasmes pietiek trasē un atbalsts,uzmundrinājumi (pats svarīgākais) bija vairāk kā vajag! Nakts braukšana tiek uzsākta ar cerību, ka pretinieki kādā brīdī beidzot aizies gulēt, tapēc aplis pēc apļa caur “es negribu vairāk” tiek pieveikti un ap plkst. 03:30 esam 4 apļus priekšā pretiniekiem. Beidzot var iet nosnausties! prieki bija īsi, jo pēc stundas pusmiega transā Janis Kalaneps un Aija Valtmane skaļi mani modina.. ai cik es biju dusmīgs, piedodiet par manu negarastāvokli, bet milzīgs paldies jums :P.
Pēc gulēšanas siltā auto liekas, ka esi izkāpis ledusskapī, bet saģērbjos un dodos uz apļa startu un jau kārtējā aplī. Dalībnieki naktī trasē aizvien retāki un retāki tapēc apļi tiek veikti ar sarunām balsī ar pašu, jo nemelošu- mežs, tumsa un tu viens pats tajā dažbrīd nelikās omulīgi un deva papildu spēku kājām ātrāk tikt līdz starta/finiša nometnes kņadai.
Ar lielu prieku sagaidiju rītausmu un likās, ka tas dod tādu kā otro elpu un tapēc tika nomīts vel. Pamazām sekojot līdzi rezultātiem jau sāku nedaudz atslābt vairāk atpūsties un ieēst ko smagāku un vairāk, jo līdz tam tikai pa mazam, pa bišķiņam kaut reāli gribējās visu.. 😀 Gaisotne nometnē veljoprojam ir super arī pret rītu un atbalsta personāls arī palīdz uzturēt garastāvokli! Tad nu beidzot ir pienācis laiks pēdējam aplim.. pie sevis nodomāju: “itkā nav spēka, dibens sāp, bet nomīšu cik ātri varu, lai beidzot miers”. Tā nu aplis ātri vien aiz muguras un finišā ar platu smaidu tiesnešiem saku “VISS!!!” 3. vieta tiek nosargāta un 4. apļu pārsvars arī. Kopā esam pieveikuši 24 apļus (aplis aptuveni 11km). Atliek sagaidīt vairs tikai apbalvošanu un tad uz mājām. Nemelošu- ir patīkami dzirdēt, kad tevi izsauc uz pjedestāla un vel jo vairāk, ja tas ir tavs pirmais pjedestāls mtb sacensībās vispār!
Tagad nu lielā paldies sekcija-
Paldies Ādaži Velo un atbalsta grupai, kuri uzmundrināja un palīdzēja cauri visām 24 stundām!
Paldies Ints Celmaraugs, kura padomiem par ēšanu un braukšanu centos pirmoreizi maksimāli sekot.
Paldies Liene Alde un ģimenei (kaut gan Mūniju tā arī neatvedāt :/).
Paldies Inga Haritonova par konstantiem uzmundrinājumiem un apciemojumu svētdienas rītā!
Paldies Reinis Ozoliņš par sava velo aizdošanu rezervei.
Paldies organizātoriem par lielisku pasākumu! Paldies visiem visiem, kuri uzbūra šo perfekto pasākumu, kurš attaisno savu titulu “Gada Gaidītākā Gonka”. Ar nepacietību gaidu nākamo gadu un
nākamās cīņas ar sevi un saviem dēmoniem 24 stundu garumā uz velo!
@Muižnieks Aleksis, 2017