Mans pirmais 24h MTB piedzīvojums.

Ja pirms gada uz 24h mtb sacensībām devos izlūkos, lai ievērtētu to, ko tik skaļi dēvē par „GGG” jeb Gada gaidītāko gonku, tad šogad bija skaidrs – Ogres Zilo kalnu takās došos arī es.
To, ka trase nebūs nekāda pastaiga, zināju, bet pēc sava 1.nobrauktā 11km garā apļa tāpat noķēru zināmu šoku – kaut kam tādam nebiju gatava īsti ne morāli, ne fiziski 😀 Trasi raksturo pietiekami iespaidīgs reljefs, šauras, tehniskas, sakņainas, glumas, stipri līkumotas un visādi citādi aizraujošas takas, izcili nobraucieni, kas liek aizturēt elpu, iekrampēties stūrē tā, ka pirksti sāp, turēt acis vaļā, lai nesanāk saķeršanās ar kokiem… daudzviet, elsdama un pūsdama, stampāju ar mazākajiem pārnesumiem; mugura smeldza no sasprindzinājuma, pirkstus vilka krampjos.. bija grūti.
Bet, kad trases tālākais gals ar visinteresantākajām vietām bija pārdzīvots, otrā trases daļa likās kā medus maize – lai arī fiziski smagi, bet kāpumi tiešām bija baudāmi un nobraucieni – skaisti un lidojoši 🙂

Braucot nakts melnumā, sajūtas bija vēl ekstrēmākas – fiziski jutos ļoti labi, bet, tā kā ierobežotā apgaismojuma dēļ nebija iespējams izvērtēt braukšanas trajektoriju, apsveicināšanās ar kokiem bija daudz reālāka, sakņu sekcijās sirds lēkāja mērkaķa ātrumā un vāļāšanās sūnās trases malā neizņemta līkuma dēļ tāpat bija neizbēgama 😀
Bet trases marķējums tumsā bija lielisks 🙂
Lai arī bija grūti gan minoties takās, gan pirms tam, kad rīta drēgnumā jāvelk slapjas drēbes mugurā, gandarījums un prieks par katru no 7 pieveiktajiem apļiem bija neizmērojams! 🙂
Ļoti patika atmosfēra nometnē un braucēju braukšanas kultūra un pieklājība trasē 🙂

Šis bija lielisks pasākums, par ko visvairāk jāpateicas vislabākajam komandas biedram Artūrs Bērziņš un atraktīvajiem organizatoriem 🙂

@Anete Geduševa, 2017